BeActive

Distanču slēpošanas pirmsākumi meklējami uzreiz pēc ledus atkāpšanās. Akmens laikmeta cilvēki, kas mitinājās Eiropas ziemeļu daļā un tagadējā Krievijas teritorijā slēpes izmantoja medībās ziemā.

Norvēģija ir viena no vietām, kas tiek uzskatīta par slēpošanas dzimteni. Pirmie datējumi slēpju kā pārvietošanās līdzekļa lietošanai ir jau pirms ~4000 gadiem. Slēpošana atainota arī skandināvu episkajos dzejojumos. Seno skandināvu mitoloģijā nereti minēts Ulls (Ull), slēpošanas dievs, un Skāde (Skade), slēpošanas un medību dieviete.

Islandietis Snorre Sturlasons (Snorre Sturlason; 1179–1241) norvēģu karaļsāgās apstiprināja, ka slēpes bijušas parasts pārvietošanās līdzekis ziemā jau sen pirms viņa laikiem. Viņš arī min, ka sāmi bijuši prasmīgi slēpotāji.

1870. un 1880. gados Tēlemarkas novada Dienvidnorvēģijā iedzīvotāji Sondres Nūrhaima (Sondre Norheim) vadībā atjaunoja interesi par slēpošanu kā sporta veidu. Šajā laikā pirmo reizi sāka izmantot slēpes fiksējošus stiprinājumus. Tie ļāva izdarīt pagriezienus un lēcienus, neriskējot, ka slēpes varētu nokrist. Sondres Nūrhaina arī radīja "sašaurināto" slēpi, tā dēvēto Tēlemarkas slēpi, kas ir prototips visām mūsdienās ražotajām. Laikabiedri uzskatīja Sondri Nūrhaimu par nepārspētu slēpošanas mākslas meistaru. Viņš apvienoja parasto slēpošanu ar lēcieniem un slalomu. Pirmajās valsts mēroga distanču slēpošanas sacensībās, kas notika 1867. gadā Kristiānijā (tagadējā Oslo) viņa meistarība bija sajūsminājusi Norvēģijas galvaspilsētas iedzīvotājus.

Fritjofs Nansens (Fridtjof Nansen) grāmatā " Ar slēpēm šķērsojot Grenlandi” aprakstījis savu kaislību uz slēpošanu, ko viņš uzskatīja par visraksturīgāko sporta veidu Norvēģijai. “Ja kaut kas ir pelnījis saukties par pārāko no visiem sporta veidiem, tad tai patiesi jābūt slēpošanai” – viņš teicis pēc tam, kad 1888. gadā ar slēpēm bija šķērsojis Grenlandes ledājus no austrumiem uz rietumiem.

Rūala Amundsens (Roald Amundsen) veica ekspedīcija uz Dienvidpolu 1910.–1912. gadā. 1911. gadā Āmunsens kopā ar vēl četriem norvēģiem iesprauda norvēģu karogu Dienvidpolā kā pirmais cilvēks, kas saniedzis šo punktu. Šie pieci vīri slēpojot veica aptuveni 3 000 kilometrus lielu attālumu.

Agrāk slēpes tika gatavotas no dabiskiem materiāliem:
- koka slēpes un bambusa nūjas ar ādas stripinājumiem rokām
- apavi – ādas slēpju zābaki ar biezām zolēm
- stiprinājumi – ādas siksnas: divu tipu – “Pilnas ādas stiprinājumi”, vēlāk – tikai “Purngala” stiprinājumi

Modernā slidsoļa tehnikas pirmsākumi meklējami G. Grimmera (VDR) slēpojumā 1971. gadā Holmenkollenas (Norvēģija) 50 km slidenajā trasē.

Latvijā slēpes jeb luģes izgatavoja no vītola vai apses koka. Senākās atrastas Kuldīgas rajonā, 2000 gadus vecas luģes.
Padomju laika gados aktuāla distanču slēpošana kā sporta tūrisma sastāvdaļa.
Latvijas meistarsacīkstes distanču slēpošanā vīriešiem pirmo reizi notika 1923. gada 4. februārī un pēc gada notiek pirmās sacensības sievietēm.
No 1990.-2003. gadam vistitulētākais starp slēpotājiem vīriešiem bija Juris Ģērmanis (20 zelta medaļas Latvijas meistarsacīkstēs )‏
1992. g. tika atjaunota Latvijas Slēpošanas savienība.
2006. g. 5. febr. Rīgā Uzvaras parkā notika pirmās sacensības uz mākslīgā sniega seguma.

Vēsture