#BeActive vēstnešiem šogad pievienojas Gunārs Dukšte – leģenda, kura vārds nesaraujami saistīts ar gaisa balonu lidojumiem. Dēvēts par Latvijas gaisa kuģošanas pionieri, Gunārs 30 lidošanas gadu pieredzē uzkrājis vairāk kā 3000 stundas un teju visus Latvijas rekordus gaisa balonu lidojumos – augstumā, tālumā un ilgumā. Taču, aiz šī teju romantiskā stāsta mazāk ievērota, bet ne mazāk nozīmīga ir cita Gunāra Dukštes dzīves daļa – orientēšanās.
Gunārs bijis vairākkārtējs Latvijas un arī Padomju Savienības orientēšanās čempions, starptautisku sacensību laureāts. Orientēšanās joprojām ir Gunāra Dukštes ikdienas nozīmīga daļa – gan pašam dodoties mežā, gan zīmējot orientēšanās kartes un nu jau arī – apkopojot šī sporta vēsturi grāmatai. Gunārs Dukšte vienmēr meklējis veidus – kā būt kustībā un fiziski aktīvam. Pats saka, ka iedvesmojies no Reiņa Kaudzīša teiciena – kalpini miesu, strādini garu.
Kāpēc jums vispār ir svarīgs un nepieciešams mežs, gaiss, daba un galvenais – būt kustībā?
Ja vien es pats to zinātu.
Tā vienmēr ir bijis?
Jā, jo savu īsto sporta veidu atradu jau pusaudžu gados, precīzāk, 16 gadu vecumā – sapratu, ka man patīk orientēties. Nebija tā, ka tieši mežs uzrunāja. Man patika process, kas saistīts ar orientēšanos.
Tagad?
Jau sen neesmu aktīvs orientierists, bet vairāk fans, kurš kādreiz piedalās pensionāru kategorijā. Taču, jā – biju daudzkārtējs Latvijas, arī Padomju savienības čempions. Diemžēl liktenīgā autoavārijā ieguvu smagu ceļgala traumu, un sportista karjerai bija jāliek punkts. Vairākus gadu pēc tam no sportošanas distancējos, taču sāka pietrūkt meža – līdzīgi kā smēķētājam pietrūkst nikotīns. Trūka sasmaržot skujas, sajust sūnas. Tā notiek – kad aktīvi sportoju, es neizjutu un nenovērtēju, cik ļoti tas man svarīgs.
Kā ar būšanu aktīvam – cik ļoti trūka tā?
Ja esi bijis aktīvs sportists pašā virsotnē, bet tad apstākļu spiests to pamet, ir grūti pieņemt faktu, ka vairs neesi elitē, bet jāskrien un jākustas vien veselības dēļ. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc daudzi pārtrauc sportot pilnībā, kaut ko dara, bet maz. Vai – atsāk sportot tikai pēc ilgāka laika. Tie var būt pat vairāki gadi, līdz saproti, ka kustība ir nepieciešama, lai saglabātu veselību, ne tikai medaļas. Tā bija ar mani.
Es gan atradu veidu, kā būt saistītam ar sportu – iesaistījos orientēšanās kustībā kā organizators, līdz pilnīgi negaidīti pievērsos gaisa baloniem un gaisa kuģošanai. Taču ir viens bet – lidot balonā nav tas pats, kas fiziski kustēties, piemēram, slēpojot, braucot ar riteni vai skrienot mežā. Taču tas manu laiku aizņēma simtprocentīgi, šķita nozīmīgi. Neviens cits neko tamlīdzīgu nedarīja un man vajadzēja censties.
Tad vienā brīdī sapratu – ja man sportista laikos formas svars bija aptuveni 70 kg, tad vienā brīdī svari jau rādīja 90 kg. Sapratu, ka ikdienā nēsāju par 20 kg vairāk. Tā nevarēja turpināties. Tā atsāku aktīvi kustēties, un sākums nebija vienkāršs. Lai arī pašam šķita – nu tik skriešu, saprotu, ka skrienu 100 metrus, 200 metrus un viss – vairāk nevaru. Lai cik lēni kājas kustinātu, bija jāpāriet soļošanā.
Sāku pamazām – noskrienot 200 metrus, tad nedaudz vairāk. Soļoju, skrēju, soļoju, skrēju. Gada laikā atkal varēju noskriet 6 – 7 kilometrus bez apstājas, atsāku piedalīties orientēšanās sacensībās. Reizēm pat biju pārsteigs, ka izdevās sasniegt pieklājīgu rezultātu savstarpējā pensionāru konkurencē.
Pēdējos gadus biju aktīvi atgriezies pie orientēšanās arī kā kartogrāfs – staigāju pa apvidiem, pārbaudīju, cik biezi meži, kur izcirtumi, grāvis – atjaunoju orientēšanās kartes. Šobrīd gan ceļgala sāpes nedaudz atgriežas – meklēsim jaunus veidus, kā saglabāt kustēšanos ikdienā.
Taču arī tagad Jūs nesakāt – viss, vairs nekustēšos?
Dzīvība ir kustībā – es to apzinos jau no seniem laikiem, lai arī ne vienmēr izdodas to īstenot. Skaidrs, ka jābūt visai stingram raksturam, lai to ievērotu. Taču bieži galvenais ir sākt. Ieejot ritmā, ir vieglāk. Bet vēl vieglāk – ja ir arī kāds draugs un domubiedrs.
Ko Jūs teiktu tiem, kuru attaisnojums ir laika trūkums vai zināmie “negribu”, “sāp”, “labāk nekustēšos”?
Sev piemērotu veidu, kā izkustēties, var atrast vienmēr – ja nevari skriet, vari soļot, ja nevari soļot, tad vari peldēt, ja nevari peldēt, varbūt brauc ar riteni. Atrast, ar ko aktīvi nodarboties, var vienmēr. Tad rezultāts būs.
Mani no senām dienām kustēties iedvesmojis Reiņa Kaudzīša teiciens – kalpini miesu, strādini garu. To īpaši var attiecināt uz orientēšanos – te nevar tikai skriet, jo ik uz soļa jāseko līdzi kartei un jādomā, kurp dodies.
Vai tā orientēšanās sabiedrība – cilvēki, kuri ikdienā dara ko pavisam citu – tā ir īpaša?
Jā, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc es savos 17 gados pievērsos tieši orientēšanās sportam. Man bija labi rezultāti, pretendēju uz pieaugušo Latvijas izlasi, taču cilvēki, kurus sastapu, bija kas īpašs. Viņus satikt man bija tikpat svarīgi, kā doties uz elites sacensībām.
Kas ir tas īpašais?
Līdzīgā domāšana, dzīvesveids, es nezinu. Taču, lai arī vairums no viņiem bija toreiz par mani vecāki un raksturā atšķirīgi, bija kas tāds, kāpēc man viņus vajadzēja redzēt un sastapt.
Un kā ar slinkumu – tādu arī pazīstat?
Jā, jā – un ne vienmēr viegli ar to tikt galā. Taču svarīgākais – ko tu tajā slinkumā dari? Vai vienkārši sēdi dīvānā un blenz televizorā, spēlējies savā telefonā. Tas ir diezgan bezjēdzīgi… jo pulkstenis tikšķ un laiks iet.
Man pašam liels prieks, ka atkal bijusi nejaušība un šobrīd esmu kļuvis par Latvijas orientēšanās sporta vēstures hronikas rakstītāju – šis ir Latvijas Orientēšanās federācijas dibināšanas 60. gads. Tāpēc strādāju, lai hroniku pārvērstu grāmatā. Tad nu jāmēģina balansēt un ievērot režīmu – darbs pie datora ar fizisko kustēšanos.
Cik bieži sanāk fiziska izkustēšanās?
Kad staigāju, zīmējot kartes, bija periods, kad gandrīz katru dienu mežā nostaigāju vairākas stundas. Šobrīd tik daudz nesanāk, taču cenšos nedēļā vienu divas reizes tomēr iet pastaigā vai kā citādi izkustēties.
Mans ieteikums katram, tomēr atrast divas līdz trīs reizes nedēļā iespēju stundu vai vairāk izkustēties. Turklāt, nevis vienkārši iziet pastaigā svaigā gaisā, bet kustēties tā, lai pulss būtu vismaz 100-120 sitienu robežās. Tad parādās sārtums vaigos, jūties arī drusciņ noguris, un ir lieliska sajūta.
Tas ir līdzīgi kā sportistam – pēc smaga treniņa varbūt knapi var aiziet mājās, taču vēlāk jūti, ka viss notiek – organisms sāk darboties jaunā kvalitātē, un rodas jauna enerģija. Mēdz būt grūti saņemties, ģērbties, iet un domāt, taču pēc tam, kad tas izdarīts – vari uzsist sev uz pleca.
